Kā audzēt

Zīdkoki ir eksotiski vidēja lieluma koki vai krūmi. Lapas ir gaiši vai
tumši zaļas, ar neregulāriem, neordināriem iegriezumiem.
Vecākiem kokiem stumbra miza kļūst grubuļaina. Ziedi
neievērojami, garāmejot tos pat nevar pamanīt (lai ieraudzītu,
jāpieiet pie koka). Ogas pēc skata atgādina garenas avenes, nogatavojas jūlijā.

Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas speciālists Romāns
Strelčūns stāsta, ka Latvijas klimata apstākļos visizturīgākais un arī
populārākais ir baltais zīdkoks (Morus alba). Tā dzimtene ir Tālie
Austrumi. Veido plaši izvērstu krūmu vai koku ar spīdīgām, košām
lapām. Pavasarī, kad citi koki jau saplaukuši, baltais zīdkoks vēl ir
kails, tam veģetācijas periods sākas tikai maija vidū. Ziedi attīstās
vienlaikus ar lapām. Baltie zīdkoki parasti ražo katru gadu (pērn
gan tie deva mazākas ražas, jo pavasarī apsala ziedpumpuri). Ogas
var būt gan tumšas, gan gaišas – zaļgandzeltenas, sarkanmelnas vai
melnas, samērā garšīgas, turklāt veselīgas, ar augstu uzturvērtību.

“Ražu ieteicams vākt laikus, pirms tā nobirusi zemē un ir tīra.
Augustā ogas jau ir mīkstas, bet nokritušās ir sabojājušās. Ar tām
šajā laikā mielojas arī putni. Zīdkoka ogas ledusskapī glabājas ne
ilgāk par divām dienām, pēc tam kļūst brūnas. Ja svaigas nevar
pietiekami ātri apēst, tās var saldēt. Vērtīgas ir arī lapas – tām
piemīt baktericīdas īpašības, var likt uz inficētām brūcēm, kā arī
sažāvēt un izmantot tējai, sevišķi diabēta slimniekiem, lai regulētu
cukura līmeni asinīs”, stāsta Cēres pagasta Vīnkalnu saimniece Ilze
Celma, kurai pie mājām pirms vairāk nekā 80 gadiem izveidota
balto un melno zīdkoku aleja.

Kolekcijas papildināšanai
Zemāka ziemcietība ir sarkanajam zīdkokam (Morus rubra). Tā
dzimtene ir Amerika. Lapas ir olveida vai apaļīgas, ogas –
purpursarkanas, saldas. Ieteicams audzēt Kurzemes
dienvidrietumos, aizvēja vietās. Stādot citviet Latvijā, jāņem vērā,
ka aukstās ziemās koki var apsalt; visjutīgākie ir lielie, vecie koki, kā
arī jaunie kociņi. Lai pasargātu no sala, pirmajos gadus pēc
iestādīšanas tos vajag rūpīgi piesegt.
Melnais zīdkoks (Morus nigra) sastopams lielākoties tikai kolekciju
stādījumos. Tā dzimtene ir Tālie Austrumi. Bieži tiek jaukts ar balto
zīdkoku. Izaug vidēja izmēra ābeles lielumā. No baltā zīdkoka
atšķiras ar matainiem dzinumiem un biezākām, tumši zaļām,
matainām lapām. Sēklaudžiem ogu krāsa variē – tās var būt
sarkanas, melnas vai baltas, saldskābas. Stādot melno zīdkoku,
jāizvēlas no vējiem ļoti labi aizsargāta vieta.

Labas ražas nosacījumi
Zīdkokiem nepieciešama diezgan mitra, auglīga dārza augsne.
Smaga mālaina zeme noteikti jāielabo, iestrādājot satrūdējušus
kūtsmēslus vai kompostu, bet ne kūdru. Zīdkoki labi pacieš sausas,
smilšainas augsnes, bet tad tiem veidojas mazi dzinumu pieaugumi,
arī ogas ir sīkākas.

“Reizēm dārzkopji pauž neizpratni, kāpēc zīdkokiem katru gadu pēc
ziedēšanas aizmetas ogas un pēc tam visas nobirst. Zīdkoki
lielākoties ir svešapputes augi, un tikai retos gadījumos var
iegādāties pašauglīgus klonus. Lai zīdkoki apputeksnētos un būtu
raža, jāstāda divi koki; attālums starp tiem nevar būt lielāks par
simt metriem,” skaidro Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras
nodaļas pētniece Ināra Bondare.
Pieaugušiem, lieliem kokiem vainagi nav jāveido. Ja nepieciešams,
var vienīgi izgriezt zarus, kas cits citu noēno, kā arī likvidēt sausos
zarus.